Netīšām uzgāju dažas atziņas par rakstīšanu (bet noder arī citās jomās) no populārā dāņu bērnu literatūras rakstnieka Kim Fupz Aakeson un labprāt atstāšu tās šeit:

1. Rakstīšanai vajadzētu būt kā čurāšanai. Ja gribas, tad vajag.

2. Tev ir jāpadara sevi par baltu lapu un vēlreiz jāpalūkojas uz saviem darbiem un darba metodēm tā, it kā tu neko nezinātu. Tas ir ļoti grūti, jo mēs ātri kļūstam gudrāki, kad atkal atsākam rakstīt. Mēs iemantojam prasmes, kā darīt lietas labāk. Mēs arī iemantojam prasmes, kā lietas labāk nedarīt. Mēs aizveram dažas durvis un izmantojam tikai tās, kuras esam pieraduši lietot. Mēs aizveram durvis iespējām. Mums pamazām rodas ieradumi. Mēs sevi atkārtojam. Mēs kļūstam arvien gudrāki un gudrāki – pārāk gudri. Prasmīgāki. Vienveidīgāki. Cīņa ar savu ieradumu izskaušanu, lai panāktu, ka tavs darbs būtu atvērts, brīvs un sagādātu tev prieku, ir nebeidzama.

4. Ikvienam laikmetam ir savas robežas, kuras ir nepieciešams pārkāpt, citādi mēs tās nemaz nepamanītu. Pepija Garzeķe bija no tiem, kas pārkāpa sava laika nospraustās robežas – nu viņa ir kļuvusi pa meinstrīmu! Tagad ir tava kārta.

5. Zodz ar visām četrām. Bet tikai no pašiem labākajiem! Mēs pārējie arī tā darām un par to nekaunāmies. Mēs varbūt to saucam citā vārdā – kāds mūs ir “iedvesmojis”.

6. Tev ir atļauts darīt visu, ko vien vēlies.

7. Tev būs rakstīt. Un punkts. Vienkārši aizmirsti par pārējiem ieteikumiem. Tev ir jāraksta. Tu taču esi rakstnieks. Un rakstnieki raksta. Rakstnieks, protams, var doties uz tikšanos izdevniecībā, kopā pabrokastot un parunāties par to, kas kādreiz tiks uzrakstīts. Rakstnieks var satikties ar citiem rakstniekiem un izkratīt sirdi, cik grūti būt rakstniekam. Rakstnieks var ietīties pelēkā apmetnī, pastaigāties gar jūras malu, un vērties horizontā. Rakstnieks var apsēsties pludmalē un domāt par dzīvi. Tomēr rakstnieks galvenokārt raksta. Rakstnieks ķeras pie darba un raksta. Katru dienu. Rakstnieks raksta arī tad, kas viņš nejūtas iedvesmots un jūtas neapdāvināts. Arī tad, kad tiek konfrontēts ar kritiku. Rakstnieks zina, ka nevar paredzēt to, kas no rakstīšanas sanāks. Varbūt viņš to uzzina tai dienā, kad viss uzrakstītais izskatās visbezsakarīgāk. Vienā acumirklī – saņemta telegramma no Dieva. Bet to nevar paredzēt. Ir jāraksta, lai to uzzinātu.