Reizēm man šķiet, ka es domāju par daudz, reizēm – ka nedomāju nemaz. Es gribu būt tik daudz kas, ka beigās ir sanācis tā, ka neesmu nekas. Pāri visam, kas notiek manā iekšējā pasaulē ir palikusi tikai viena vienīgā problēma – kas es gribu būt un kur man ir jāiet?
Es esmu gribējusi būt tik ļoti daudz vietās un izmēģinājusi, šķiet, nu jau neskaitāmas dažādas profesijas. Līdz es galu galā sapratu, ka ar visu sirdi atgriežoties bērnībā, vairāk par visu es vēlos lasīt, rakstīt un ik dienas satikt interesantus un tuvus cilvēkus, es vēlos būt blakus viņiem un grāmatām. Ne velti, ar mammas palīdzību, es iemācījos pazīt un salikt kopā burtus jau 4 gadu vecumā un 1. klasē lasīju 110 vārdus minūtē. Un līdzko es iemācījos lasīt, es sāku arī rakstīt – mūžīgās dienasgrāmatas cauri visiem laikiem. Lasīt nozīmē mēģināt saprast pasauli un es tik ļoti ļoti daudz tādējādi esmu iemācījusies. Vēl saprast pasauli palīdz cilvēki. Un līdzko es iemācījos cilvēkus, vienmēr visskaistākos laikus esmu piedzīvojusi esot ar viņiem kopā.
Dzīvot literatūras pasaulē, lasīt to, mācīties to, satikt ikvienu cilvēku, kurš iedvesmo.
Ir bijušas dienas, kad esmu gribējusi būt absolūta brīvmāksliniece – ar tinti nosmērētiem pirkstiem un krāsas notašķītām kailām pēdām, ar kurām tādam es staigātu pa sava plašā dzīvokļa koka grīdām, veroties ārā pa milzīgajiem, balti ierāmētajiem logiem uz dzīvībā pulsējošo lielpilsētu. Pie manis bieži viesotos draugi un uz augšēja plaukta es krātu izdzertās vīna pudeles.
Ir bijušas dienas, kad esmu gribējusi būt darbiniece atbildīgā amatā ar klasiski normētu darba laiku, pēc kura vakaros es taptu par mammu un savā automašīnā savāktu bērnus no bērnudārza un pulciņiem, un piektdienu vakaros ar vīru, kopīgi gatavojot vakariņas, izplānotu nodarbes kopīgai ģimenes sestdienai.
Ir dienas, kad sapņoju par dzīvošanu savā lauku mājā ar brokastu kafiju uz mauriņa un pusdienu pasniegšanu savai lielajai ģimenei. Sapņojusi arī par dienām, kurās negribu būt atbildīga par nevienu pašu, izņemot sevi, un ceļot pa pasauli ar vienu vienīgu mugursomu plecos. Ir tik ļoti daudz dažādu dienu, bet es uz viņām visām esmu viena pati. Varbūt tieši tādēļ Visums man ir devis rakstīšanu?
Ne tik pēkšņi, cik tas labāk izklausītos, ne vienas, bet vairāku saistītu dienu laikā, es pamazām sapratu, ka ir laiks kļūt pieaugušai. Ir beidzot laiks mest pie malas to neizlēmīgo jaunkundzi, kura vēlas to, šo un vēl visu ko, un tapt par sievieti, kura pieņem savus lēmumus un dzīvo ar tiem. Apziņu, ka taču vēl tik daudz kas ir jāpiedzīvo un jāizbauda, nomainīja saprašana, ka nekas jau pats no sevis nenotiks. Esmu maziem solīšiem gājusi uz priekšu, varu lepoties ar dažām drosmīgām izvēlēm, jā, bet tomēr man ir skaidrs, ka viena es neko lielu sasniegt nevaru. Lai arī cik daudz man būtu pašapziņas un pašmotivācijas, es tomēr esmu absolūts mīlestības un uzticēšanās cilvēks – man blakus vajag kādu plecu, kas balsta un palīdz turpināties.
publiska dienasgrāmata 