Dažas naktis iepriekš sapnī redzēju savu omammu. Sirmu, bet veselu, koptu un laimīgu. Nākamajā dienā dzīvoklī izkāru baltas Ziemassvētku lampiņas un, kad ienāca prātā tās neizslēgt uz nakti, sapratu, ka arī tas man atgādina omammu. Kad skolas laikā Ziemassvētku brīvdienās vairākas dienas ciemojāmies pie omes un opapa Popes laukos, mēs, seši mazbērni vienā piegājienā, tad eglīti rotāja krāsainas, degošas lampiņas. Ome tās uz nakti neizslēdza un es joprojām atceros, cik ļoti silta sajūta tā bija – iemigt, pamosties nakts vidū un just, kā telpu piepilda nevis melna tumsa, bet silta gaisma.

Šodien mājupceļā, austiņās ieskanoties Skutelim, ar smaidu, es kaut ko atcerējos. Kā mēs viņu satikām sestajā tramvajā, iekāpuši tajā ar saviem velo VEF pieturā. Viņš brauca uz centru, vedot, šķiet, ukuleli, bija jau satumsis 4. maija vakars. Dienas otro pusi pirms tam bijām pavadījuši VEF Pilsētas svētkos. Kopīgi aizminušies uz tiem, sagaidījām un izbaudījām tavu uzstāšanos, pastaigājāmies, sēdējām uz trotuāra apmales, smēķējām, dzērām ūdeni. Sagaidījām Franco Franco priekšnesumu, satikām draugus, nosalām un tad visi kopā devāmies uz Teikas Ezīti pavakariņot un sasildīties. Tas bija gaišs, skaists un priecīgs vakars. Tā izskaņā tu, nenovērsdams savu skatienu no manām acīm, teici, ka nevēlies šovakar palikt viens un mēs kāpām uz saviem velo, lai dotos ceļā pie manis. Sala. Skrējāmies ar tramvaju un paspējām. Lecām tajā iekšā un pēc brīža kāda pazīstama, patīkama vīrieša balss mūs uzrunāja ar “Labvakar”. Tas bija Skutelis. “Nejaušas tikšanās ir patiesi īstas“, citējot viņu pašu.

Reiz es par omammu pastāstīšu vairāk. Pēdējā laikā arvien biežāk redzu viņu savos sapņos un atmiņās.

Nēsāju sevī ļoti daudz nikotīna. Tā dūmi un mana izelpa mijas ar ziemas salto gaisu. Es eju un eju un eju. Apstāties, apsēsties, paelpot savu ķermeni un iet atkal. Jenots mans šovasar teica, ka viņam patīkot nemetaforiskums manī. Ka es pasakot visu tieši tā, kā tas ir, radot ainu bez sarežģītiem un meklētiem vārdiem. Vārdus meklēt gan vajag un pēdēja laikā, man šķiet, es krietni daudz runāju metaforās.

Pa retai reizei, uzzinot, ka man nezināmi cilvēki lasa šo blogu, esmu silti pārsteigta. Vakar to pastāstīja Vita (paldies tev par sarunām). Un es teicu, ka šī ir impulsu vietne. Te es bieži nerediģēju, neveidoju apzinātu saturu. Vienkārši atstāju savu sajūtu un palaižu pasaulē. Varbūt atradīs savu vietu. Varbūt pati atradīšu savu, kaut meklēšanu esmu izslēgusi.

Mēs visi jūtam vienu un to pašu. Mums visiem sāp un mums visiem mēdz būt silti. Skaidrs, ka dažādi uz to reaģējam un dažādi izdzīvojam. Cerams, ka pārdzīvojam arī pāri. Atrodam sevi un mieru.

Manā ideālajā pasaulē cilvēki runātu. Tuviem cilvēkiem ir jārunā dziļi. Un cilvēki kļūst tuvi, dziļi runājot. Neizmetam viņus ārā.