Nepamanīju, ar kuru dienu pēkšņi sešos no rīta bija palicis tumšs. Drošivien kaut kur pa vidu tam laikam, kad baudīju bezmodinātāju rītus un laimi, ka neviens un nekas mani nerausta. Šonakt pamodos trijos, viscauri sasvīdusi, ir murgi, kuri turpina atkārtoties gadu no gada, arī, kad šķietami iestājies miers. Vairs neaizmigu, līdz piecos vīram zvanīja modinātājs – viņš cēlās, ģērbās, devās uz garāžu pēc velosipēda un brauca uz Ķīšezeru iegrimt agrajā ezera dzestrumā. Atgriezies teica, ka šis nu bijis pēdējais rīts, vairs nebraukšot, ir rudens. Kamēr viņš bija prom, es domāju par to, ka gribētu neskaitīt laiku. Nezināt, cik rāda pulkstenis, nezināt, cik man gadu, neizjust laika un spiedienu un uzliktos zīmogus.

Šobrīd lasu Kristīnes Ulbergas Kariete uz Santjago. Pēc nakts, kad viņa ir dzirdējusi kādu tēvu dziedam saviem bērniem dziesmu, viņa raksta: “Mātes dziedājums iztrenkā bērna bailes, bet tēva dziesma nosprauž likteni”. Tēvs (vai vectēvi) manā ģimenē nekad nav bijuši dziedātāji, tomēr mammas šūpuļdziesmas pavisam skaidri dzīvo manā atmiņā. Divstāvu gultā, kuras otrajā stāvā gulēja vecākais brālis un blakus – mazuļa gulta, kurā bija jaunākais. Mammīte sēdēja uz manas gultas malas un klusiņām dziedāja Uzsniga sniedziņš balts. Atminos, ka miega vietā manā iztēlē uzbūrās baisa aina, es žēloju Pelnrušķīti, jo tagad viņai būs jābrauc uz pili. Uz kādu aukstu, drēgnu, svešu, milzīgu ēku, prom no savām mājām. Varbūt tieši tā dziesma manī uz mūžu radīja antipātijas pret princešu dzīvi un visu citu, par ko sapņoja mazas (un lielas) meitenes. Un reizēm es nevarēju aizmigt, šķita, ka dzirdu, kā bruņinieka zirgs aulekšo manā virzienā, lai vestu mani prom. Tomēr brāļu Ziemeļu dziesmu ne reizes nevarēšu vairs noklausījusies bez asarām acīs, brīži kopā ar mammu ir paši svētākie.

***

Esmu ievērojusi, ka šajā, Matīsa ielas dzīvoklī, nesaglabājas smaržas. Te nejūt stundām dedzinātu sveču aromātu, arī ēdiena gatavošanas smaržas pagaist gana drīz. Es nejūtu, ka dzīvoklis kādreiz smaržotu pēc mums pašiem. Tagad sēžu un domāju, kā par to jūtos, jo smaržu atmiņām ir liela nozīme. Nezinu, kailajās ķieģeļu sienās, augstajos griestos viss izkūp? Smaržas atgriež atmiņas, un tās reizēm vajadzīgas, lai sasildītos.

Brīvdienas, kuras pavadītas mazpilsētā, liek velēties nekad vairs neatgriezties Rīgas mūros.

Astotā septembra pēcpusdiena bija pilna lietus. Mēs riņķojām ap Ojāra Vācieša muzeju, meklējot vietu, kur novietot auto. Braucot otro apli lietus nedaudz mitējās un mēs nospriedām, ka ar vienu lietussargu diezgan droši varētu tik līdz muzeja durvīm. Mazā nometņu iela izrādījās laipna mūsu Volvo pagaidu uzņemšanai, kamēr lietus no jauna pieņēmās spēkā. Galu galā, pēc aptuveni piecu minūšu ilga gājiena es nonācu muzejā ar pilnībā izmirkušu labo plecu un līdz ceļiem peļķu nošķaidītām kājām.

Garderobē mūs sagaidīja Agris, Anna un Justīne. Mēnešiem ilgi nebijām viņus satikuši, ne reizes, kopš šaipus Annas ķermenim ir ieradusies Justīne. Kundze, muzeja vadītāja, redzot mūs visus apskaujamies, teica, ka pēc šādas bučošanās tagad visiem zālē būšot jāsēž kopā. Vēlāk, kad viņa to bija atgādinājusi vairākas reizes un pat tādēļ iekārtojusi mums krēslu stūrīti pašās zāles beigās, viņa to turpināja atkārtot arī citiem apmeklētajiem. Ievērojiet distanci, kundze nepagurusi teica, kaut muzeja zāle distancēm ir krietni par mazu un viņa pati, stumdīdamās, visiem ļaudīm bija pienākusi krietni par tuvu. Bet mēs sēdējām, parunājāmies, paklausījāmies dzeju un, kad izgājām ārā no muzeja, vairs nelija.
Tajā vakarā pirmo reizi ar roku aiz sava vārda uzrakstīju “Zvirbule”, reģistrējoties muzeja apmeklētāju sarakstā.

No interjera dizaina studijām augstskolā atceros, ka cilvēks ir fizioloģiski iekārtots tā, lai viņa skatiens vienmēr vērstos gaismas un kustības virzienā.

Šobrīd es mācos ļaut sev beigt dzīties un nežēlot sevi. Ļaut sev darīt to, kas man jādara pēc savas būtības, pretēji tam, kas pamatā ļauj nopelnīt naudu un grauj mani kopā. Mācos atgūt pašpārliecinātību, savu ritmu, tikt galā ar bailēm un kompleksiem.

Mans darbs ir darīt to, ko es jūtu darām. Darām to, kas manis pašas acīs rada jēgu manai būšanai šai pasaulē.

Jūtu, kā ar katru gadu kļūstu tuvāka savai ģimenei. Sāku aptvert lietas, kuras līdz šim nebiju sapratusi. Dusmas iegūst loģisku veidolu, lai arī sāpes par aizgājušo pēdējo gadu dzīves smagumu nav dzēšamas. Lasu uz nieka divām A4 lapām uzmesto vecmāmiņas dzīves gājumu un sāpīgi aptveru, ka līdz šim manī bija tukšums šīs informācija vietā. Pāris sarunu attālumā reiz bijusi nozīmīgā, apbrīnojamā ģimenes vēsture, no abu vecāku dzimtām. Nu ir jāiztiek ar šīm pāris lapām, kuras pasaka tikai pašu minimumu, kaut citkārt tas būtu kārtīga romāna apjoms. Kas ir veidojis emocionālo distanci starp ģimenēm un paaudzēm? Viena vienīga vēlēšanās – kaut mēs prastu sarunāties. Ne tikai sazināties, bet runāt.