Rudens ir atdzesējis visas mājas sienas. Varbūt tāpēc es tik daudz guļu. Jo zem biezās putu segas ir vienīgā vieta, kur nesalst manas rokas. Varbūt šobrīd es izguļu nākotni, varbūt jau drīz man ne tuvu nebūs tik daudz laika nodoties netraucētai un ilgstošai zemsegu pasaulei, kā tas ir šobrīd.

Istabas cilvēkam pēcpusdienā acīs iespīd saule. Istabas cilvēks dzer daudz ūdens, tomēr neplaukst. Procesam traucē sintēzes neesamība ar citiem cilvēkiem, kuri arī ir savās istabās.

Istabas cilvēks bieži skatās savos atspulgos. Skatās acīs, vēro savu seju, matus, ķermeņa izliekumu. Ne spogulī, tas ir pārāk tiešs un atklāts. Cilvēks skatās izslēgta datora ekrānā un istabas logu atspulgos, kad ārā jau satumsis. Redz sevi tv atspulgā, kad telpā ir vairāk gaismas kā ekrānā. Bet ārā gaismas ir pavisam maz, šis ir pats tumšākais laiks. Grūtākais – no pēdējā lapas līdz pirmajam sniegam. Cilvēks pie tā pieradis, izdzīvojot jau vairāk nekā trīsdesmit gadu; tomēr nekad visu šo posmu nav nācies pavadīt istabā. 

Istabas cilvēkam ir pāris vēstuļu draugu. Viņi apmainās ar roku rakstītām un pastmarku palīdzību nosūtītām vēstulēm. Stāsta, kā jūtas, ko dara, ko atceras un kādu iztēlojas nākotni. Iztēlojas apskaušanos, glāžu saskandināšanu, ilgas sarunas un skatīšanos acīs. Šīs istabas cilvēks nekad neatceras, ko vēstulēs rakstījis – tās vienmēr ir vienreizējs darījums bez sevī paliekošām sekām – visas tiek aizsūtītas prom.

/no piezīmēm 13.10.2020.

Pirms dažām dienām galvaspilsētā bija ieradies Agris. Lai arī nesaņēmu tiešu uzaicinājumu satikties kādā parkā kaut uz pavisam īsu randiņu, zināju, ka Agris tādu labprāt vēlētos. Tā vietā, lai piedzīvotu sen nebijušu klātbūtni, rakstīju Agrim, ka ārā neesmu bijusi sen un vēl kādu laiku noteikti grasos to tā atstāt. Tur ir kaudzēm cilvēku un vēlas ziemas Rīgas nemīlīgums. Pat neredzu vairs nekā no tā poētisma, kas agrāk man vienmēr šķita dzīvs esam jebkurā pilsētas vietā, pulksteņa un gada laikā. Tagad es jūtos ielīmēta mājās kā daži no H.Murakami varoņiem un domāju reizē par pilnīgi visu un absolūti neko. Ziema stāv uz vietas tāpat kā mans laiks.

Es neprotu plānot radošo rakstīšanu. Es protu skatīties aiz loga un ar baudu klausīties, kā skan pildspalva uz papīra. No rītiem kārtīgi pasvīst viesistabā uz paklājiņa, lai ķermenis neaizmirst, kas ir lokanība un muskuļi. Gatavot ēst protu, bieži apnīkt, jo tagad tā ir ikdiena. Protu gribēt runāt par ļoti nozīmīgām un smagām tēmām, bet baidos iesākt. Ja man būtu jāizvēlas tikai viena tēma, es nevarētu izlemt starp to, kura pastāsta, ka ļaunums rodas no bērnībā piedzīvotas vardarbības, un to, kura salīdzinājumam noliek pretī dzīves pašu sākumu un tās beigas.

Teju katru dienu rakstu dienasgrāmatu. Ar roku – kladē. Ja kāds izgudrotu, kā ar roku rakstītais var pārtapt datorrakstā, jūs manu dienasgrāmatu varētu lasīt, kad vien ienāktu prātā. Bet, kamēr tas nav noticis, es, izskatās, ka turpināšu domāt kladē un šeit nonākšu tikai reta impulsa vadīta.

Man ir jāieraksta video apskats par grāmatu. Kad es reiz beigšu sevi izaicināt un piekrist piedāvājumiem, kuri ir pilnīgi pretēji manai būtībai? Dodiet man runāt kaut klausītāju pilnā zālē, bet tikai nelieciet to darīt vienai pašai istabā, skatoties telefona kamerā, apzinoties, ka to pēc tam kāds arī redzēs.

Cik gadus gara būs šī ziema? Par kādu smagumu gribi (bet varbūt baidies) rakstīt vai runāt tu?