Mājās kurinām kamīnu. Paēdām vakariņas, kuras pacentos sev iestāstīt, un izgāju pastaigā pa Ventspili. Neviena cilvēka, pilnīgs tukšums, klusums un koši spīd vien milzīgais pilsētas ģerbonis uz pilsētas Domes sienas. Man ejot garām, tika izdzēsta pēdējā gaisma tās kabinetos. Es visa melnā – zābaki, virsjaka, cimdi un cepure. Nogriezos uz Puškina ielu, kur pamanīju pirmo dzīvo būtni šajā tumšajā pilsētā – tālumā manam ceļam pāri lēnām pārskrēja melns kaķis. Pasmaidīju, ka mēs abi tādi melni šovakar. Turpināju ceļu un no tās pašas puses, kur spalvainis bija pazudis, parādījās cits – pavisam mazs kaķēns – mazu, slaidu astīti gaisā. Viņš maziem solīšiem skrēja pretējā virzienā kā pirmais, tieši gar manām kājām un – gluži melns.  Pazuda pirmajā krūmājā. Puškina ielas galā nogriezos pa labi – māju virzienā, tur bruģētā ietve bija sadalīta uz pusēm ar veloceļu. Ielas labajā pusē pamanīju pirmo cilvēku šai vakarā – tā bija sieviete, atspiedusies pret trīsstāvu mājas sienu smēķēdama baltā frotē halātā.

Lasīt tālāk »