7:44 Jāņu rītā

Šodienas absolūtā laimes sajūta – atgriezties un būt mājās, kārtīgi noberzties dušā, uztaisīt visbaudāmāko tēju, mīlēt Pandiņu, būt mierā, tīrībā un siltumā, un galu gala ielikt mašīnā mazgāties visu, ārpus pilsētas bijušo veļu. Lai arī cik ļoti es mīlu dabu, es tomēr nespēju justies komfortabli bez mūsdienu civilizācijas pamatlabumiem, bez tīrības sev apkārt.

Tāpat kā jebkurš cilvēks, es nespēju iztikt bez fizioloģiskajām vajadzībām, es nespēju samierināties ar iekšēju psiholoģisku neapmierinātību – es domāju to milzu skumju mākoni, kas staigā man līdzi, kad jūtu, ka nedzīvoju savu dzīvi, bet eksistēju to. Es nespēju panest un mani briesmīgi nomāc tāda tukša eksistēšana – es to esmu piedzīvojusi, piemēram, pie svinību galdiem. Cilvēki sanāk, saliek galdā ēdienu un sēž. Un viss. Runā kaut ko. Tukšas lietas. Ēd. Ak jā – un dzer. Tā ir svarīga sastāvdaļa, jo tas visbiežāk dod šķietamu jautrību. Tā ir absolūta norma ikvienā viesību, svētku saturā, iespējams, kopš laika, kad alkoholu izgudroja. Nosists laiks, gremdējoties alokoholā un ēdienā. Un, pieminot ēšanu, man gribas minēt kādu citātu:

“Pastāvīga ēdiena pārgremošana tiešā un pārnestā nozīmē ļauj ģimenes locekļiem neievērot, ka viņu kopdzīve ir tukša un garlaicīga, to satur tikai sadzīves un ēšanas rituāli. Kopīgas pusdienas un vakariņas ir vienīgais vieds, kā visus organizēt un veidot labklājības ilūziju.”* Tāpat jebkurā citā cilvēku lokā – vajag pamēģināt pabūt kopā bez ēšanas un bez dzeršanas – un tieši tad varēs skaidri ieraudzīt, kuri ir vai nav tie īstie cilvēki, ar kuriem patiešām ir par ko parunāt. Un es, saprotams, nedomāju tukšu gvelšanu par laikapstākļiem, politiku, darbu, vai jebkuru citu, piemēram, dzeltenajā presē apspriestu tematu. Tā tukšā būšana uz vietas, tas mani dzen vienaldzībā un skumjās. Es tiešām nesaprotu, vai visai tai milzu daļai cilvēku, kas ar to nodarbojas, tas tiešām liek justies ērti un savā vietā?

Man ir vajadzīga kustība. Gandrīz nepārtaukti, jebkāda. Fiziska vai garīga – un darbojoties pirmajai, vienmēr pastiprināti darbojas otrā.

*Lilit, maijs 2014.

Vērtības un sabiedrība

Es domāju par vīriešiem un sievietēm. Par to, ko katrs meklē un ko, iespējams, nekad neatrod. Reizēm atrod, bet jau aizņemtu. Un tad, atšķirībā no cilvēka vērtībam un uzskatiem, kāds to uzskata par nepārkāpjamu sienu, bet kāds riskē, jo “būšana kopā” nekad neapgalvo, ka tie cilvēki, kas ir šai apvienībā, ir viens otram īstie. Ja nav, bet tomēr paliek pie iegūtā vai vienkārši blakus esošā, tad pat skaidrā dienas laikā var palaist garām savu laimi. Bet patiesībā ne par to es gribēju rakstīt. Kaut gan viss reiz savienojas vai atduras viens pret otru.

Es dzirdu sievietes sakām, ka visi labie pasaules vīrieši esot jau aizņemti. Un tās ir absolūtas muļķības. Es personīgi pazīstu lieliskus, gudrus vīriešu, kuri ir gatavi gaidīt, pat stāvēt rindā pēc sievietes, kura ir tā vērta. Bet tās, kuras nav tā vērtas, šos vīriešus neredz, jo iztēlojušās pavisam citus kvalitātes kritērijus, kuri reāli eksistē tikai tādēļ, ka uz tiem skatās apkārtējā sabiedrība.

Ja mēs katrs spētu iztēloties nonākšanu jebkurā vientuļā vietā, kur neeksistē citu cilvēku viedokļi, mēs atskārstu, piemēram, ka mums nav vajadzīgas lielākā daļa mantu, kas mums pieder un šķiet tik nozīmīgas šobrīd. Tās visas mums ir principā tikai tādēļ, lai atstātu iepsaidu uz kādu citu, uz sabiedrību kopumā, lai sev pieņemami izskatītos citu acīs, lai justos iederīgi. Un tā patiešām ir eksistējoša taisnība, ne tikai pieņēmums.

Ļoti līdzīgi ir ar jūtām – mēs tās iztēlojamies esam, vai arī apspiežam, vadoties pēc tā, kā kopā ar attiecīgo cilvēku mēs izskatītos sabiedrībā, ko par viņu domātu mūsu draugi un ģimene. Man personīgi vispār nav skaidrs, kā sieviete var izvēlēties vīrieti pēc viņam piederošās (vai nepiederošās) mājas, mašīnas, garāžas un apavu, kas viņam kājās, cenas. Tāpat es nesaprotu vīriešu, kuriem svarīgākās sieviešu īpašības ir matu krāsa, auguma formas, “lai viņa nav caca”…  Kur tad paliek prāts, humora izjūta, sirsnība, spēja atrast kompromisus, pieņemt otra uzskatus?

Es esmu pateicīga, jo es pati un mani tuvākie cilvēki, un tie, ar kuriem kopā pavadu laiku, nav starp šiem, man nesaprotajamiem, ļaudīm. Es vienkārši nekad nebeidzu brīnīties par pasauli, kaut it viss, kas tajā notiek, ir loģisks.

Es vienmēr domāju vairāk kā uzrakstu.