Ja vien es zinātu, kāpēc vairs nevaru rakstīt. Kāpēc nestāstīšana, klusēšana gan rakstveidā, gan mutiski, ir kļuvusi daudz vienkāršāka par agrāko vēlmi vienmēr ar visu dalīties.

Un problēma ir tajā, ka es joprojām gribu dalīties. Gada sākumā pat tieši tādēļ nopirku šī domēna vārdu. Lai atkal rakstītu savu dienasgrāmatu, lai darītu to publisku. Bet ir tā, it kā man būtu pazudis viss sakāmais. Es nevaru to atrast.

Varu tikai turpināt visu vērot. Bet no vērošanas nerodas nekas vairāk kā gaistošas atmiņas. Mazas, nenozīmīgas. Uzrakstīt, lūk, tur rodas nozīme.

***

Otro dienu esam Sāremā, Kuresārē. Sēžu viesnīcas vestibilā vienā no nepieklājīgi ērtajiem krēsliem un vēroju jūru. Lai gan tā ir tepat blakus, jūra ir tik mierīga un zeme ap to tik līdzena, ka man nešķiet, ka es skatītos uz jūru. Tas ir gluds ūdens ar kaijām. Kaijām, kuras sešos no rīta, kad lēnām modāmies, visas kopā ķērca tik aizrautīgi, ka, šķiet, bija tikušas pie medījuma, kas nu bija jāsadala.

Pēc pamošanās un labām viesnīcas numuriņa cenā iekļautām brokastīm mēs braucām paskatīties uz Panga klintīm un noiet gar tām dažus labus kilometrus. Mīlu jūru un ziemieļus.

Ak jā, un sāku šodien lasīt Vlada Spāres “Gājiens ar klibo zirdziņu” – tas man der.

Kā jums iet?