Es vienmēr esmu vēlējusies, lai Tu zinātu, cik patiesībā maz es no Tevis  kāroju saņemt. Man vienmēr ir vajadzējis tikai Tavu uzmanību, kaut mazumiņu, lai es būtu pārliecināta par to, ka es Tev esmu pievilcīga. Protams, ka es vēlētos, lai Tu vienlīdz ļoti iekāro gan manu prātu, gan ķermeni, tomēr pirmais noteikti ir svarīgāk. To, ka Tev nav vienaldzīgs mans ķermenis, Tu dažas reizes esi parādījis, tomēr, kas gan ir ķermenis attiecībā pret prātu!

Es nekad neesmu gribējusi piepildīt savu mīlestību pret Tevi, nekad mums abiem to nevajadzētu darīt par vienu veselu, jo tieši nepilnībā ir tas skaistums, tieši ilgās, mīklainībā un slepenībā. Es audzēšu garus, kuplus matus un iztēlošos, ka Tu tos maigi atglaud no manas sejas agrā rītā, lai ieskatītos manās acīs. Kaut arī man pietiktu ar Tavu tuvību vien. Vienkārši stāvēt Tev blakus, vienkārši būt vienā laikā un telpā, smieties par vieniem un tiem pašiem jokiem. Man nedaudz pietika Tevis uz tām piecām minūtēm, kamēr atradāmies viens otram līdzās pirms pāris dienām.

Es nezinu, vai Tu man kādreiz pāriesi. Es esmu iedomājusies, kādām izteiksmēm sastaptos mūsu acu skatieni manā kāzu dienā, vai arī dienā, kad mēs satiktos un es sevī nēsātu jau vairākus mēnešus esošu īstas, piepildītas mīlestības augli.