Šodienas absolūtā laimes sajūta – atgriezties un būt mājās, kārtīgi noberzties dušā, uztaisīt visbaudāmāko tēju, mīlēt Pandiņu, būt mierā, tīrībā un siltumā, un galu gala ielikt mašīnā mazgāties visu, ārpus pilsētas bijušo veļu. Lai arī cik ļoti es mīlu dabu, es tomēr nespēju justies komfortabli bez mūsdienu civilizācijas pamatlabumiem, bez tīrības sev apkārt.

Tāpat kā jebkurš cilvēks, es nespēju iztikt bez fizioloģiskajām vajadzībām, es nespēju samierināties ar iekšēju psiholoģisku neapmierinātību – es domāju to milzu skumju mākoni, kas staigā man līdzi, kad jūtu, ka nedzīvoju savu dzīvi, bet eksistēju to. Es nespēju panest un mani briesmīgi nomāc tāda tukša eksistēšana – es to esmu piedzīvojusi, piemēram, pie svinību galdiem. Cilvēki sanāk, saliek galdā ēdienu un sēž. Un viss. Runā kaut ko. Tukšas lietas. Ēd. Ak jā – un dzer. Tā ir svarīga sastāvdaļa, jo tas visbiežāk dod šķietamu jautrību. Tā ir absolūta norma ikvienā viesību, svētku saturā, iespējams, kopš laika, kad alkoholu izgudroja. Nosists laiks, gremdējoties alokoholā un ēdienā. Un, pieminot ēšanu, man gribas minēt kādu citātu:

“Pastāvīga ēdiena pārgremošana tiešā un pārnestā nozīmē ļauj ģimenes locekļiem neievērot, ka viņu kopdzīve ir tukša un garlaicīga, to satur tikai sadzīves un ēšanas rituāli. Kopīgas pusdienas un vakariņas ir vienīgais vieds, kā visus organizēt un veidot labklājības ilūziju.”* Tāpat jebkurā citā cilvēku lokā – vajag pamēģināt pabūt kopā bez ēšanas un bez dzeršanas – un tieši tad varēs skaidri ieraudzīt, kuri ir vai nav tie īstie cilvēki, ar kuriem patiešām ir par ko parunāt. Un es, saprotams, nedomāju tukšu gvelšanu par laikapstākļiem, politiku, darbu, vai jebkuru citu, piemēram, dzeltenajā presē apspriestu tematu. Tā tukšā būšana uz vietas, tas mani dzen vienaldzībā un skumjās. Es tiešām nesaprotu, vai visai tai milzu daļai cilvēku, kas ar to nodarbojas, tas tiešām liek justies ērti un savā vietā?

Man ir vajadzīga kustība. Gandrīz nepārtaukti, jebkāda. Fiziska vai garīga – un darbojoties pirmajai, vienmēr pastiprināti darbojas otrā.

*Lilit, maijs 2014.