Nē, nekas nemainās. Jā, dažbrīd šķiet, ka paliek arvien garlaicīgāk. Es pat nezinu, ko teikt, bet gribu pateikt. Jārokas kaut kur iekšā, jo prāts, par spīti ierobežotajam telpu un cilvēku lokam, neapstājas. Es reizēm iedomājos, kas notiktu ar manu iekšējo pasauli tad, ja es šajā laikā dzīvotu viena. Cik daudz vairāk sevis varētu atrast?

Uz mana galda stāv “Mēris”. Izdzerta piparmētru tēja tukšas krūzes veidolā un pusdzerta ūdens glāze. Ir pirmdienas vakars, tuvojas vienpadsmit. Aiz loga tumsa, pa atvērto logu iekšā nāk gaiss un ielas trokšņi. Satiksme uz Lāčplēša ielas, šķiet, neapstātos nekādos apstākļos. Bet mēs sapņojam aiz loga dzirdēt vien putnus un vēju. Un varbūt kādu traktoru retu reizi.

Uz platās dzīvokļa palodzes aug tik daudz zaļuma kā nekad. Reiz retu reizi mājās parādījušies augi vienmēr nobeidzās, jo nepratu ar tiem apieties. Nu sev par pārsteigumu pati sastādījusi visādas sēklas no apēstiem augļiem un dārzeņiem — podiņos koši aug avokado, tomāti, paprika, apelsīni, arī mini palmas un zāle kaķiem.

Pavasaris dabā tuvojas ļoti lēni, ik pa laikam atkāpjoties tik tālu, ka no debesīm pārmaiņus krīt krusa un dažāda lieluma sniega pārslas. Tad es sēžu uz palodzes un brīnos. Parādās arī lietus un košas saules dienas, tomēr gaisa temperatūra nepaceļas virs desmit grādiem. Un pamatā jau tam šobrīd arī nav nozīmes.

Ir pagājušas Lieldienas. Ir pagājis jau vairāk nekā mēnesis, kopš visi sēžam morālām atbildības saitēm saslēgti savos mājokļos.

Iepakoju šovakar paciņu, ko sūtīt mammai. Nekad to nebiju darījusi, jo, ja mammai kas bijis nododams, varēja taču aizskriet nedēļas nogalē. Bet nu vairs nevar. Nedrīkst, nevajag. Šogad savus vecākus klātienē vēl redzējusi neesmu. Kad redzēšu? Sūtu mammai dažas gardumlietas un Markesa “Simts vientulības gadus” — viņai esot tieši tagad sakārojies to palasīt.

Pirms pāris dienām publicēju ierakstu par pēdējo izlasīto grāmatu, kurā Beigbeders mani silti pārsteidza, un iesāku jauno Joņeva grāmatu. “Tīģeris” ir neparasts darbs. Nē, patiesībā ļoti dīvains, kā noteicu šodien, ieliekot tā pusceļā grāmatzīmi. Paralēli un jau ilgstoši lasu arī Džeimsa N. Freja grāmatu “Kā uzrakstīt sasodīti labu romānu”, un tas darbs patiesi ir pilns ar daudziem sasodīti labiem padomiem.

“Mēri” man kā vārdadienas dāvanu atsūtīja Agris, jo kādā sarakstē minēju, ka šībrīža apstākļos to būtu patiesi interesanti pārlasīt. Bet izskatās, ka tuvākajās dienās mana jauniegūtā Kamī grāmata ceļos izlasīšanai pie Anitas, kuru iepazinu Koprakstīšanā, bet tagad pazīstu caur viņas brīnišķīgajiem YouTube video (īpaši iesaku tos, kuri zem nosaukuma Cilvēkprāti). Ja par rakstīšanu, tad iesaku (pa)lasīt Ingas Pizānes bloga ierakstus — miera domas neparastā laikā, kuras mani ļoti iedvesmo. Un pavisam stipri iesaku REZERVĒTS video intervijas — aizraujošas sarunas ar ārkārtīgi vērtīgu, nozīmīgu saturu.

Kas ir svarīgāki? Iekšējie vai ārējie notikumi?