Iemiegot es rakstu. Scenārijus, stāstus, epizodes. Tumsā, ar aizvērtām acīm un spilvenu zem galvas. Uz robežas starp nomodu un miegu gluži kā atveras kāds vārdu un sajūtu portāls — manis “rakstītās” rindiņas slīd gar acīm un turpinās, un atkārtojas – lai atmiņa tās saglabātu. Šķiet, ka prāts šādi apiet visas tās domas, kas citādi neļautu gulēt un kas reiz bija spilgta depresijas pazīme — iemesls, kāpēc ik vakaru baidījos no gulētiešanas. Kāpēc es darīju tā, ne citādi; kāpēc es to vispār neizdarīju; man kaut ko noteikti vajadzētu izdarīt rīt, bet vai es to spēšu; kāpēc viņam sāp; cik smagi ir tas, cik ļoti sāpēja viņai; ko es varēju darīt citādāk, lai viņiem nesāpētu; vai rīt manai dzīvei beidzot būs kāda nozīme utt.

Tagad, kad depresija nestāv man blakus nepārtrauktā ikdienā, es galvā pirms miega rakstu — un ceru to visu no rīta atcerēties, lai nodrukātu, tomēr tas gandrīz ne reizi vēl nav noticis.

Ir augusta vidus un vasara iet uz beigām. Es domāju, vai mēs šeit, mērenajos platuma grādos dzīvojot, esam pieraduši, ka katram gadalaikam tiek piedēvēts konkrēts noskaņojums un sajūtas? Atceros, ka, karstā jūnija dienā lasot Repšes “Skices”, kur viņa atsaucās uz Ābeles “Sniega laika piezīmēm”, es sāku domāt — kāpēc viskarstākajās vasarās mēs atceramies par visdziļākajām ziemām? Un tās top romantizētas. Cepures līdz acīm, šalles līdz mutēm, kājās lieli zābaki un brienam. Gurkst, gurkst, gurkst. Iedomājoties dziļo sniegu, atmiņa visbiežāk mani aizmet atpakaļ uz ziemām omes laukos — ar brāļiem uz lielā lauka — cepures pāri sejām un galvas iekšā kupenās. Uz ceļiem sakaltušas sniega bumbas un skrienam iekšā, lai drēbes žāvētu pie krāsns mūrīša un pašiem silta zupa uz virtuves galda. Tad komiksi un spēles uz viesistabas grīdas. Skaisti atmiņu fragmenti no bērnības ir tikpat nozīmīgi kā katrā gadalaikā no sirds atdoties tām sajūtām, kas tam piedien.